Viņš mēli norijis stāv piesmēķētas telpas vidū Un šķiet, ka elpa trūkst nu jau pāris minūtes Neviena sajūta tā nav skārusi Viņš vienmēr bijis imūns Jo neticēja to, ka kaut kas pārtrūks Pāris gadi velti izgrūsti Tā patiesība domā viņš tikai šobrīd Pāris stundas attiecīgā lomā nonācis šorīt Tik jāsastumj viss somā vajag pacietīgi šo norīt Un nevajadzīgo izgāzt podā nezaudējot savu modrību Bet bez elpas un savas nolādētās telpas Kura nu jau padirsta Pārlaidis skatienu pāri ziediem, kuri drīz pamirs Ar kilogramu nopūtas pie sevis atskārta Bet mana greizsirdība mani plēš pušu Dzeru tik daudz, ka drīz izsūkšu savu dvēseli tukšu Un šie sevī dzīvojošie vārdi viņu nebaida it nemaz Re, debesuvārti durvis vaļā lido ārā vecā draza Jūtas kā pārbraucis pāri sev ar tanku uzsāk karu sevī Labos sliktos zaldātus metot antidepresantu karuselī Bet pirms nodarīt sev pāri Viņš vēlreiz vēlas uzkavēties tajā pašā ūdenī Tajā pašā upē Paspējis beidzot iegūt mieru Tavās straumēs, kuras mani viegli silda Un, lai kāds zinātnieks izskaidro kā šī funkcija sevi pilda Un, ja pār mūsu upēm slejas nesatricināmi tilti Nekas mani vairs neuztrauc Nekas mani vairs nenomāc Tagad varam nedomāt ♪ Viegli ievainoti, bet tik smagas bruņas nesam līdzi Spiež pie zemes it kā ārā būtu sutīgs Izklaide ir kāra sūda rutīna