Bumbu trinu un tas sirdi silda Kad vēl teksti bija kā prima bez filtra Kad dzima ideja bez spārnota virsraksta Es nekad nespētu pārdot, pirkt, prast Man nekad nav bijis daudz, bet tieši tik cik Lai nemīztu vispār un ar šo visu iztiktu Nav nekā sveša palikt parādā par baša kedām Lai ar tām pēc tam kapātu par pašu medāli Nav nekā sveša knapi savilkt galus biļetei pietrūkst Par ilgu esmu ārā salis Man vajag plaukstas ar siltu dvašu piepūst Vienā istabā pa četri, otrā tas pats Nav laika rakstīt treku, ir jāpiepilda maks Lai kopā uzkurītu, vajag čiriku kā satumst Bet vēders rūc skaļāk par liriku uz skatuves Un visu kontingentu telpā visdrīzāk es pazīstu No kungiem, kas šķiro konteinerus svalkā Je līdz modelēm kas atlido no Parīzes a Studentu baram, kuri kvēli domā, ko vēl darīs a Un bezizeju mocīti, kam ideja nav pareiza Un muzikanti, kuru sejas rotā avīzes Es bļaģ visus viņus pazīstu A kāda starpība, ja kreveles kā rota Pirksti sateipoti viens pie otra Katru dienu un ik vasaru Savā vietā būtu gribējis kļūt Es par Miezi vai par Lasmani Paralēli katru atskaņu maisu Kā vielas spaisa bodes savā pīkā Uz lauriem nesnaužu kaili Jo pārāk skumji manā kompī ir bekgraunda faili Un man ir ļoti daudz mīnusu Kad manā plūsmā ķeras vārdi Bet es zinu tik daudz vīrus Kas savā garā izrādījās vāji Bet es zinu tik daudz vīrus Kas savā garā izrādījās vāji Un nekā kopīga, vairs pat ne pusdienas vai tējas Šķiet, ka morāli vienu soli esmu uzdienējis Kā Gorans teica, "Mūsdienas ir cilvēks Tikai cilvēku nav" Mana sirdsapziņa māte ar posteni cēlu A es dēls, kurš tik reti to klausa Jo es laupu savu potenciālu Robežai, kas ir tik trausla Trausla, ka pat manā sejā redzams paralizēts smīns Un kur tu esi pamodies vai kā parazīts uz grīdas Tik zemas grīdas, ka vairs nespēj tu elpot Grīdas, kuras vajadzētu saprast, ka es neesmu vīrs Es negribu vilties, kamēr esmu dzīvs Izdegušiem kalniem kraujas velti nodzīvotas dzīves Jo es biju aizmirsis, ka nepastāv bezizmēra dzīves Jo man ir bail velti nodzīvotas dzīves Jo man ir bail velti nodzīvotas dzīves