Katrs pats sava ceļa gājējs
Savā kalnā kāpējs, kāpj uz sava grābekļa
Mācās kamēr sāp, vēl
Vēlāk domā: "Kāpēc ārstēju sevi kādreiz?"
Nevar malā stāvēt
Vajag sevi pārsteigt, pierādīt, ka jāspēj
Būtu labāk ieklausījies mātē
Dieva zīmes tā teiks, pienāk brīdis - jābeidz
Skriet ar galvu pret sienu, visa piere punos
Pilna mute dubļu - tas ir ierasts kumoss
Vēderu turot, smejas pat, kam riebjas humors
Darīt visu ačgārni pārtop ieradumos
Celties vienmēr tad, kad citiem vēl nāk miegs
Celties un iet prom pa vidu teātriem
Šādiem un citādiem scenārijiem tomēr te nav vietas
Dari kā visi, esi kā visi, visi kā viens
Pasaule liela, kamēr esi kā bērns
Kad kļūst pasaule maza, tad jau ir par vēlu
Pasaule liela, kamēr esi kā bērns
Kad kļūst pasaule maza, tad jau ir par vēlu
Sākumā bērnudārzs un viss, kas pirms tam
Tālak seko pamatskola un Nirvana
Turpat jau vidusskola un tālāk, ja esi dumjš
Tad pēc tam tehnikums, jānolauž četri kurs'
Bet, ja klausīsi māti, tad uz universitāti
Savu diplomātu samainīt pret atestātu
Tad uz katedrāli ar mīļoto zem rokas
No sākuma viens mazais un pēc tam jau otrs
Kādu laiku abi dzīvos vecāku maizē
Līdz strīdam ar māti, kad jaunie nolems aiziet
Pēc kāda laika aizies vecāki aiz zvaigznēm
Un abi mazie arī nolems nama durvis aizvērt
Pirms dzīvi beidz, brīvu dzīvi beidzot sāksi
Kad esi brīvs, ka pat hipotēku nomaksāt
Tā nu nesanāca pabūt nekad Indijā
Salien visa dzīve sešpadsmit rindiņās
Pasaule liela, kamēr esi kā bērns
Kad kļūst pasaule maza, tad jau ir par vēlu
Pasaule liela, kamēr esi kā bērns
Kad kļūst pasaule maza, tad jau ir par vēlu
Katrā sīkumā jābūt iekšā brīnumam
Meklē līdzi man
Tu man, tu man, tu man, tu man, tu man
Katrā sīkumā jābūt iekšā brīnumam-am-am-am
Meklē līdzi man
Tu man, tu man, tu man, tu man, tu man
Pasaule liela, kamēr esi kā bērns
Kad kļūst pasaule maza, tad jau ir par vēlu
Pasaule liela, kamēr esi kā bērns
Kad kļūst pasaule maza, tad jau ir par vēlu