Kā sveces izdeg mūsu dienas Uz lūpām paliek nedzīvs smaids Sirds pielīmēta kā pie sienas Un gultā guļ viens salauzts vaids Es jautāju, kā tā notiek? Bet to jau nedzird vairs neviens Kaut kur aiz loga melnā tumsā Ir zudis zelta pavediens Es nenožēloju neko Neko, neko, neko Es patiesību meklēju Un nenožēloju neko Es nenožēloju neko Neko, neko, neko Es patiesību meklēju Un nenožēloju neko Tas drūmais vīrs ar rētu sejā Kā viņu sauc, vai liktenis? Viņš dejo rāmā nāves dejā Bet viņam vēl nav apnicis Kā sveces izdeg mūsu dzīves Un galaktikas laiku šķir Es nenožēloju ne dienas Un priecājos par to, kas ir Es nenožēloju neko Neko, neko, neko Es patiesību meklēju Un nenožēloju neko Es nenožēloju neko Neko, neko, neko Es patiesību meklēju Un nenožēloju neko Es nenožēloju neko Neko, neko, neko Es patiesību meklēju Un nenožēloju neko Es nenožēloju neko Neko, neko, neko Es patiesību meklēju Un nenožēloju neko