Kad vēji kalnos rāpjas Kad balti biezi sniegi snieg Tad tikai rudens roze Joprojām neaizmieg Tā guļ uz klusās zemes Kā asins piliens sārts Kā ilgi, ilgi glabāts Un nepasacīts vārds Kā dāvana, kā brīnums Tās karstā smarža plūst Un manas zemes sirdij Visapkārt ledus kūst Un putni pārnāk mājās Un paceļ lapas zars Un grūta sala vidū Ir modies pavasars. Vēl kalnos mājo ziema, Bet, kamēr dzīve rit, Pa visiem ceļiem smarža Nāk līdz mūs pavadīt.