Man ir vārds, un es to palaižu brīvībā.
Trīsdesmit trīs drīz, un runāju līdzībās.
It kā sirds trīc, līdz es gremdēju spītībā
Bailes un nedrošību. Drosme dzimst rīcībā.
Vai dziesma radīt var ko vairāk par apbrīnu? –
Prātoju es, vārdi plūst raitāk uz papīra.
Dzimst jauna pasaule, man skaidra ir darbība:
Centrā būs jauneklis ar laiku un platību –
Mūsdienu Rīgu –, un es zinu, ko es panākšu.
Biezāks romāns nekā Abramovičs sanāktu,
Bet būs albums: mūzika un traks teksts.
Anglicismi ienāk valodā – fuck that!
Es vēlos parunāt par dzīvi un nāvi,
Mīlu un sāpēm, skaudību, spītu un kāri,
Par to, ka dvēsele ir līdzenums ugunī kā kara malā.
Vēsture vicina kulakus Gulaga karātavās;
Laiks visu saliek pa plauktiņiem bez šiltītēm;
Vārdi kļūst tukši, ļaudis sarunājas bildītēs; –
Es redzu to pa logu, bet manī mīt milzīgs spēks,
Kas liek man palikt pašam vienmēr, nevis projām bēgt.
Te PKI, un, jā, varbūt bez manis iztiks šeit,
Bet es ar miķi bliežu kā ar giču Džimijs Peidžs.
Un zinu to, ka iešu tālu, priekšā mirgo steidžs.
Šī mūzika ir kaut kas vairāk, jo man ir ko teikt.
Miljons stāstu.
Šai pilsētai ir miljons stāstu.
Vienu no tiem es gribu paņemt sev līdzi,
Jo viens no tiem ir mans un tāpēc ir īsts.
Mašīna kustās pa ielām un lēni slīd prom
No centra kņadas un burzmas. Veikalos spīd logi.
Kāds britu tūrists parkā pakritis aiz dzīvžoga,
Kāds letiņš iziet no kazino jau bez dzīvokļa.
Tramvaju vagoni veic priekšpēdējos līkločus.
Kāds puisis meklē dozu, pie tirgus tam trīc rokas.
Jauniešu bariņš iet pār tiltu, dzied kā īsts koris.
– Pilsēta dzīvo dzīvi nezinot, kas rīt notiks.
Miljons stāstu.
Šai pilsētai ir miljons stāstu –
Daudzus nesalasīt, it kā rakstītu ārsts,
Bet es izceļu vienu no tiem un piešķiru vārsmas.
Mašīna piestāj ceļa malā, esam klāt, viss.
Es laižu kamolu vaļā, uz priekšu stāsts rit –
Es tajā ieguldīju vairāk nekā "Parex" bankā.
Es esmu runājis un dodu vārdu Aleksandram.
Miljons stāstu.
Šai pilsētai ir miljons stāstu.
Vienu no tiem es gribu paņemt sev līdzi,
Jo viens no tiem ir mans un tāpēc ir īsts.
"Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais
Dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu man
Tu, palaidnīgi dzīvodams." (Lūkas evaņģēlijs, 15:13)