Tai naktī kad nespīdēja, neviena no zvaigznēm Vētra izdzina krastā kuģi, kuģi ar melnām burām Melnajās burās auroja vējš Kā bezcerība tas dvēseli plēš Izkāpa krastā savādi, melni jūrnieki Kā rēgi tie tagad tur stāv, stāv ar līķa bālām sejām Melnajās burās auroja vējš Kā bezcerība tas dvēseli plēš Skanēja zvans visu cauru nakti Dega sveces trauslām liesmām Tur salaulāja jaunu pāri Klusumā, bez kāzu dziesmām Bet no rīta atrada līgavu Guļot zārkā, altāra priekšā Vēl ilgi bez apstājas trakoja vētra Sapūta smiltis no tuvējām kāpām Mira ļaudis un sagruva mājas No ciema uz ciemu melna sieviete gāja Kas bija vēl dzīvi, tie raka kapus Lai mirušiem paši drīz nogultos blakus Melnajās burās auroja vējš Kā bezcerība tas dvēseli plēš Melnajās burās auroja vējš Kā iznīcība visas pēdas tas dzēš