Pār Latvju zemi Mēness gaismu klāj, Tur mazam zēnam Miegā sapnis nāk - Redz viņš, ko savā mūžā redzējis nav nekad - Augstu pār debess zilgmi Staburaga klintis stāv, Staburaga klintis stāv. Pār vēlu zēns piedzimis - Nav vairs tā - Ak, plašās upes Dzelmē nav nekā. Bet tomēr sapnī avots Gar liepām smieklus nes, Lāses pār akmens pieri Krīt un mūžam nepārstāj, Krīt un mūžam nepārstāj. Dzims mūžam bērni, Dzīvos, neredzēs Un savas zemes Sirdī nedzirdēs. Tik varbūt reizēm kādam Sapnī tiks dāvāts prieks - Ieraudzīt mazu brīdi To, kas mūžam zudis dzelmē, To, kas mūžam zudis mums. Mirst putni, nomirst, Zvēri, ļaudis mirst Tā vienmēr bijis, Būs, ka visi mirst. Tomēr mēs dzīvi esam, Nedrīkstam ļaut, ka kāds Zēnu tik sapnī laistu Staburaga kāpnēs kāpt, Staburaga kāpnēs kāpt. Par vēlu rādīt dūres - Garām laiks, Šī rēta mūsu dvēslē Neaizaugs. Pieaugs par vīriem zēni Sapņus, kas šodien redz, Pajautās mums, kur bijām? Ko tad viņiem teiksim mēs? Ko tad viņiem teiksim mēs?