"Atceries", Tu teici, "Nevajag ar akmeni sviest upei sejā...", Tik nopietni, ka man kļuva dīvi, - "Atceries!" Tajā padsmitnieku laikmetā. Bet gadi aiziet un noveco Pa ceļiem un neceļiem klīstot Vējā vētājas klintis Un ezers par purvu pārtop. Un joprojām lejā pie upes Vēl stāvu Tev līdzās Un viļņi uz jūru Tavus vārdus nes. "Nevajag sviest upei sejā!" "Atceries", Tu teici...