Grūti salst jūra lūdz aizsalst Ar ledu kā ēna plānu Soli tuvāk Tev pienāk krasti Soli tuvēk Tev salstu. Grūta saule pusceļā paliek Auksta kā vīlusies sieva Tavu vārdu izkliedz Tad rietā aizbāl melot Ka bijusi diena Tumsa kā zagle no meža jau izlien Ar saplēstu lakatu plecos Un pārvelk svītru pār balto masku Tavu seju, kas nenovecos.