Pa zariem augšup tumsa kāpj Negaidīti svēta Kā nopūta pirms mūža miega Trīs svece brīnā melnās izkapts pļauta Krīt dārzā zvaigzne nesaprasta. Ai, māt, ai, Saule, varenā Kam atstāj bērnus vienu- aiztumsā. Es cērtu tumsai pretīm smiekli līst Te milzīgs putns ceļ mani debesīs Un augstāk vēl jau līdzās zvaigzne trīs Tā tumsā dzimusī par Sauli pārtaps rīt. Kad diena uzziedēs ar tīrām smiltīm saujā Nāks atmoda kā rasa skaidra.