Postpadomju bērnu stāsts skumjš
Neej ārā spēlēties jo tur ir tumš
Vajdzīgs kāds rums
Bailīgs kam rūp
Laimīgs kas nepiedzima ar mums
Acis dedzina tas ko redzējām
Māt aizved vēlreiz mūs uz mājām
Te ārā sāpes un tās krājās
Dod man nejust un laid vaļā
Zinu, ka mums būs
Zinu, ticu, ka mums vienreiz tiešām būs
Cik es varu lūgt, lai tu man palīdzi
Vai tas tik grūti
Vienu dienu būšu
Pēdas sešas zem zemes
Atstāšu naudu un dziesmas
Nauda sūds
Tērēju pa sekundi vienu
Tā nāk atpakaļ katru dienu
Skat
Ko izdarījušI ar mani
Kad viss brūk, tad brūk
Nekas nebūs labi
Esi ar mani
Pret pasauli mēs abi
Tikai divi
Manas pilsētas skati
Šis būs smagi
Cita veida gājiena man nav
Lika vien man kāju, kur es gāju
Es nekrītu, nekrītu ceļos ne dēļ viena nē
Pāris kārtis tādiem, ir vienmēr piedurknē
Tur kur mans ceļš
Grūtības ir jālikvidē
Rūgtums, salds
Puzle ir jāsalīmē
Būtībā kareivis
Te ārā salst
Dārgā es nebūšu mājā
Man jādara savs
Virs pelēkām mājām
Pelēkas debesis
Tās nebūtu zilas
Ja pat izkrāsot ļautos
Ļaudis pelēki
Krāso gan drēbes gan auto
Izmisumu malko
Te ķeras pie katra salmiņa
Ka tik dabūtu kaut ko
Kā aukstās ielās dēļ nieka kautos
Mana misija dzejnieka lieku vārdus plauktos