Sargies vēja, kas pie loga Augu nakti zarus šūpo. Noskaudīs tas nemanāmi Vārdus, kuri mirdz mums lūpās. Noskaudīs, un tik pēc gada, Līdz ar jaunu rūpju ziemu, Atdos atpakaļ tos rudens - Rudens, kurš vēl iet pa ciemu. Tik ilgi, kamēr Mūsu mīla nenovecos, Mums no ziemas nav ko bīties. Kamēr tev pie mana pleca, Kamēr man pie tava pleca Dzīvē lemts būs sasildīties. Sargies tumsas, kas ap māju Augu nakti klusi staigā. Noskaudīs tā nemanāmi Gaismu, kura spīd mums vaigā. Noskaudīs, un tik pēc gada, Līdz ar jaunu rūpju ziemu, Atdos atpakaļ to rudens - Rudens, kurš vēl klīst pa ciemu.