Tavi skeleti manā skapī mīt Un man šķiet, tie grib manus iebaidīt Tava mirāža manā tuksnesī Un man šķiet, tā grib sauli nolaupīt Atnāca rudens un izlija sapņi: sapņos mēs abi Arī janvārī, tu mana vasara janvārī Bez tevis kâ rudenī: negaisa mākoņi krīt un krīt Tu mana vasara janvārī Nevar būt, nevar būt vasaras par daudz, vasaras par daudz Tuvumā, tuvu tev, jo tālumā man salst, tālumā man auksts Piecēlās saule un aizmirsu par ziemas saliem Un lai [???] pa sniega lielgabaliem Uz pauzes uzliekam mēs laiku, kas skrien Aizdzenam ziemu uz austrumiem Atnāca rudens un izlija sapņi: sapņos mēs abi Arī janvārī, tu mana vasara janvārī Bez tevis kâ rudenī: negaisa mākoņi krīt un krīt Arī janvārī, tu mana vasara janvārī Bez tevis kâ rudenī: negaisa mākoņi krīt un krīt Tu mana vasara janvārī Tu mana vasara janvārī Katram savs, katram savs: ōkeanam - tuksnesis, melnam - balts Meklējam, meklējam reizēm atbildes tur, kur to nemaz nav Zibens kūra ugunskuru, uz pulsa roku turot, Vērojot no malas likteņus: kuŗš kuŗu Saki, kuŗu man jāizvēlas, kuŗu, Lai janvāŗa vidū vasara tik kļūtu? Vai vari janvārī būt mana vasara janvārī? Vai vari rudenī negaisa mākoņus prom aizdzīt? Arī janvārī, tu mana vasara janvārī Bez tevis kâ rudenī: negaisa mākoņi krīt un krīt Tu mana vasara janvārī Tu mana vasara janvārī