Uz mola starp kaijām, enkuriem un amēbām,
Es stāvu ar viļņiem un cerībām nepiepildītām.
Atdošu visu, kas krūtīs, neprasot pretī nekā.
Tikai ceļavējš ja pūtīs,
Kaijas ņemiet mani līdzi, ja.?
Debesis pret zemi Tā vēl nav bijis, tēt!
Saule beidza spīdēt, mēness apmirdzēt.
Zvaigznes pāri malām
Izlieto vairs nesasmelt... jā,
Lai no jauna viss sāktos
Mums būs jāsāk no nekā
Turies man ciešāk,
Mums mēness gaisma būs tilts.
Bet tur – tur tikai pa vienam laiž iekšā.
Un kad aiz mākoņiem, mums nebūs ne auksts, ne silts,
No sākuma līdz beigām visiem viens tilts
Laika aizvien mazāk,
Joprojām esmu gatavs atdot
Lai redzētu to, kas aiz svītras, kaut vēlāk nāktos nožēlot.
Un tas, ko es baidos pat vissliktākajos sapņos slēpt,
Tagad stāv manā priekšā, un aicina man piederēt
Turies man ciešāk,
Mums mēness gaisma būs tilts.
Bet tur – tur tikai pa vienam laiž iekšā.
Un kad aiz mākoņiem, mums nebūs ne auksts, ne silts,
No sākuma līdz beigām visiem viens tilts
Mēs atnācām un kāds aiziet
Tad mēs aiziesim un nāks cits
Un tā tam, tā tam būs griezties
Kamēr pasaule sev vēl tic
Turies man ciešāk,
Mums mēness gaisma būs tilts.
Bet tur – tur tikai pa vienam laiž iekšā.
Un kad aiz mākoņiem, mums nebūs ne auksts, ne silts,
No sākuma līdz beigām visiem viens tilts
Nekā nevar redzēt
Tikai pie apvārkšņa mēs
Saule beidza spīdēt, mēness – apmirdzēt
Rokas mazliet par īsu, es nevaru Tev palīdzēt
Lai no jauna viss sāktos -