Ar bērna acīm, kas redz mums cauri,
Bet ilgojas kritiena.
Viņš ir tik tīrs –
Tā dvēselē var spoguļoties kruzuļotas aktrises
Un naivā gaismā spēkus krāt var izlaidīgas narcises.
Šai gaismā nevar atturēties nogāzt to gar zemi
Un pelnu melnām pēdām bradāt to līdz pats tas kļūst par zemi.
Mēs tevi mīlam, mēs mīlam kā tu krīti -
Tu esi zieds sniegā, mežģīnes dubļos,
Dzīvnieks slazdā, kaija mazutā.
Mēs tevi mīlam, kamēr tu vēl neesi pazudis,
Mēs mīlam tavu pazušanu, jo mums vajag jaunas asinis
Bet tu nebaidies, nāc un nosmoc
Mūsu apkampienos.
Mēs apsolām nolikt ziedus,
Kad iesim pie tevis uz kapiem ciemos.
Mēs grimsim, bet tu grimsi līdz ar mums,
Jo mūsu pirkstu knaibles neatlaidīs
Tava baltā zīda krekla piedurknes.
Mēs grimsim, bet tu grimsi līdz ar mums,
Jo mūsu pirkstu knaibles neatlaidīs
Tava baltā zīda krekla piedurknes.
Mēs tevi mīlam, mēs mīlam kā tu krīti -
Tu esi zieds sniegā, mežģīnes dubļos,
Dzīvnieks slazdā, kaija mazutā.
Mēs tevi mīlam, kamēr tu vēl neesi pazudis,
Mēs mīlam tavu pazušanu, jo mums vajag jaunas asinis.