Izdomā tu manā Vietā tādu stāju, It kā būtu tevi nodevis Jau tad, kad gāju Nest tev dažas puķes, Kaklarotas tādas, Kuras, manā izpratnē, Bija tiešām ļoti dārgas. Paldies par visu. Paldies! Arī manas rokas nesasiet Ar vārdiem par mani. Bet arī manas domas neaizskrien Tālāk par tevi – Pat tad, ja cenšos. Vienu rītu vēlāk Piecēlos es agrāk. Ieraudzīju sevi spogulī Un teicu: kas Noticis ar mani? Kādēļ tu tā dari – Savu naidu izliec Tikai – vienīgi! – uz mani? Šis ir rīts bez tevis Sagaidīts, un nevis Nodzīvots ar mani, Kā to gribējām mēs abi,