Halloo
Un tā tu gaidi, savu nāvi
Un tā tu skraidi un vaidi, tas nevar tā būt
Tā tu guli, katru nakti
Bez liekas tauku kārtas, kas sasildītu
Man nav ko teikt
Man nav ko teikt
Un tā tu smaidi par savu laimi
Ko viegli nozagt, pārlieku viegli, bet atkal tā būs
Tu mani spaidi par savu cenu
Par mazu niecīgu devu, satraukumā
Man nav ko teikt
Man nav ko teikt
Man nav ko teikt
Man nav ko teikt
Un dusmās durvis cērtu ciet
Bet pārāk agri nedrīkst spriest
Kad otrās šķiras vīrs te spriež
Kā tas murgus nevar ciest
Es tevi ienīstu ar vien'
Ne mazāk, vairāk, kā pats dievs
Un kādēļ rokas pacelsiet
Es sevi ienīstu ar vien'
Man nav ko teikt
Man nav ko teikt
Man nav ko teikt
Man nav ko teikt